Andrejs sēdēja virtuvē, rīta gaismai lēni iezīmējot kontūras uz virtuves galda, un skatījās uz telefonu. Ekrāns rādīja sarkanu paziņojumu: Desmit neatbildēti zvani.
Šis skaitlis, kas sakrājies pa nakti, šķita nepatīkams. Pieci no brāļa, trīs no tantes, divi no māsīcas brāļa, Gata, kuru viņš pēdējo reizi redzēja pirms gadiem septiņiem, tēvoča svinībās. Telefono numuri bija pazīstami, bet tagad tie šķita kā uzmācīgi aicinājumi.
— Atkal zvana? — jautāja Marina, noliekot šķīvi ar ceptu olu vīra priekšā. Viņas balss bija klusa, bet tajā slēpās mēnesi ilga noguruma skaņa.
Vīrs lēnām pamāja ar galvu. Viņš pacēla aukstu kafijas krūzi, kuras saturs jau bija atdzisis.
— Maksims (brālis) trešo dienu traucē. Sācis sūtīt īsziņas, ka viņam ir liels starpgadījums. Saka, ka hipotekārajam kredītam liels kavēts maksājums. Nepieciešama steidzama summa: divi tūkstoši eiro.
Marina nolika krūzīti uz virtuves galda tik strauji, ka porcelāns izdvesa asa skaņu. Viņas acis, parasti siltas, tagad bija tumšas no satraukuma.
— Divsimt tūkstošus. Divi simti tūkstoši. Tāpat vien. Aizdot līdz algas dienai. Vai viņš mūs vispār uzskata par banku? Un kad viņam ir algas diena?
— Pēc divām nedēļām.
— Un divu nedēļu laikā viņš atradīs divi tūkstošus, lai atdotu? Kā? Vai viņš pēkšņi atklās naftas atradnes? Nopietni, Andri?
Andrejs klusēja. Viņš pats saprata, ka brālis nesaka visu. Maksims vienmēr bija dzīvojis pāri saviem līdzekļiem. Līdz algas dienai viņš neatdos. Pēc mēneša neatdos. Varbūt pēc gada viņš saņemsies, bet, visticamāk, viņš atkal sāks izvairīties, apvainosies un pārtrauks saziņu, uzskatot parādu par noklusējot piedotu – vēl vienu ģimenes apgādāšanas aktu. Andrejs sajutās nelāgi…
Kā viss sākās
Viss sākās pirms diviem mēnešiem tēvoča Nikolaja jubilejā. Andrejs bija jautrā noskaņojumā no dērieniem un iekarsa sarunās. Viņš ar prieku, kas robežojās ar lepnību, izstāstīja, ka viņu IT jaunuzņēmums beidzot ir nesis augļus, ka projekts ir ienesis ievērojamu peļņu, ka viņa personīgie ienākumi pieauguši vairākkārtīgi. Viņš bija laimīgs, dalījās savā veiksmes stāstā. Un radi klausījās, mādami ar galvu, apsveica. Bet viņu acīs nebija tikai prieks — tur bija aprēķins un atmiņa. Viņi visu atcerējās.
Pēc mēneša piezvanīja brālis Maksims. Sākumā ilgi jautāja, kā iet, kā bērns. Šī iepriekšējā pieklājība šķita pat dīvaina — tās bija tikai durvis lūgumam. Pēc tam viņš pārgāja pie lietas: Hipotekārais kredīts žņaudz, sieva nervozē. Vajadzīga palīdzība. Steidzami.
Andrejs toreiz apjuka, solot, ka apsolīja padomāt, bet Maksims šo frāzi uztvēra kā gandrīz atrisinātu lēmumu. Brālis nopriecājās un sāka zvanīt katru dienu, precizējot, kad tieši brālis pārskaitīs naudu. Viņš zvanīja kā uzņēmuma vadītājs savam padotajam.
Pēc nedēļas parādījās Andreja māsa Olga. Viņa viena audzināja divus bērnus, strādāja par pārdevēju lielveikalā. Naudas pietika ēdienam un apģērbam, bet nekam vairāk. Vecākā meita Svetlana gatavojās iestājeksāmeniem augstskolā. Bija nepieciešams privāts skolotājs matemātikā. Dārgs, kvalificēts, ar lielu pieredzi. 50 eiro par vienu nodarbību, divas reizes nedēļā. Summa bija astronomiska.
— Andri, tu taču saproti, šī ir bērna nākotne, — pārliecinoši, ar emocijām balsī teica Olga. — Bez skolotāja viņa eksāmenu izgāzīs. Un tu tagad vari palīdzēt. Tu taču mums stāstīji, ka tev viss ir vairāk nekā labi.
Vīrietis atbildēja izvairīgi, apsolīja apspriesties ar Marinu. Māsa to uztvēra kā klusu piekrišanu un jau nākamajā dienā atsūtīja skolotāja konta rekvizītus.
Pēc tam piezvanīja vecāki. Tēvs, ar balsi, kurā skanēja neapmierinātība, paziņoja, ka mājas jumts tek. Steidzami vajag nomainīt visus segumus, citādi līdz ziemai viss sabruks. Vēl mašīna salūzusi, remontēt esot dārgi, vieglāk jaunu nopirkt. Un vispār, viņi “dēlu audzināja, netaupīja neko, naktis negulēja”, un tagad, kad dēlam ir iespēja, pienācis laiks atdot ģimenes parādu.
Vīrietis klausījās un juta, kā viņā aug emociju vilnis. Kādi parādi? Vecāki viņu izaudzināja, tas ir fakts. Bet vai viņš kādreiz lūdza, lai viņu rada?
Lūgumu saraksts iznāca patiesi iespaidīgs. Brālis, māsa, vecāki. Plus Andreja māsīcas brālis Gatis, kurš uzstājīgi piedāvāja kļūt par līdzinvestoru kaut kādā absolūti apšaubāmā biznesā. Plus tante, kurai steidzami vajadzēja naudu meitas operācijai. Šis lūgums viņu nostādīja visgrūtākajā situācijā.
— Andri, — Marina sāka sarunu vienu vakaru, kad viņu dēls jau gulēja. Viņa runāja lēni un skaidri. — Ja mēs visiem palīdzēsim, mēs iztukšosim mūsu kontu. No mūsu uzkrājumiem paliks nulle. Par mūsu ilgi gaidīto lielo dzīvokli varam aizmirst. Par otro bērnu, kuru mēs abi tik ļoti vēlamies, arī. Mēs kļūsim par Maksimu un Olgu, un mums nebūs, kas palīdz.
Andrejs saprata, ka sievai ir svēta taisnība. Bet kā atteikt brālim, ar kuru viņš bērnībā spēlēja futbolu? Kā pateikt vecākiem skarbo “nē”? Viņi taču apvainosies. Viņi izlems, ka dēls ir izredzētais, kļuvis bagāts un aizmirsies.
— Mēs neesam labdarības fonds, — Marina turpināja, viņas skatiens bija stingrs. — Mums ir savi mērķi. Mūsu bērnu nākotne ir svarīgāka. Mums ir jābūvē savs pamats.
Tas “sacēla spalvas” un sakās vārdu apmaiņa. Laulātie, stāvot pretējos stūros, pateica viens otram lietas ko nevajadzēja.
Nākamā diena
Nākamās dienas pagāja aukstā, saspringtā gaisotnē. Vīrs un sieva runāja ar minimāliem vārdiem, tikai par praktiskām lietām. Radinieki turpināja zvanīt, sūtot arvien dramatiskākas īsziņas. Andrejs necēla klausuli. Marina arī klusēja, bet viņas klusums bija lēmuma pilns.
Kulminācija iestājās sestdienā. Durvīs piezvanīja. Uz sliekšņa stāvēja Viktors, Andreja bērnības draugs, ar kuru viņš nebija runājis desmit gadus. Vīrietis neveikli smaidīja, minstinājās un nezināja, kur likt rokas.
— Sveiks, Andri. Negaidīji, vai ne? Es te netālu braucu garām, nolēmu ielekt uz tasi tējas.
Andrejs sajuta aukstu dušu. Viņš uzaicināja iekšā, bet viņa balss bija saspringta. Viktors iegāja, apsēdās uz dīvāna. Minūtes piecpadsmit viņi runāja par nelielām lietām: par laikapstākļiem, par vecajiem futbolistiem. Pēc tam viesis, vairs nespēdams noturēties, pārgāja pie būtības.
— Klausies, brāl… Maksims man pastāstīja, ka tev lietas iet labi. Es te nokļuvu sarežģītā situācijā. Vari izlīdzēt? Tūkstotis man ļoti palīdzētu.
Andrejs stāvēja kā iesalis. Brālis bija izmantojis viņu kopīgo bērnības draugu, lai lūgtu naudu. Brālis bija iedevis viņu adresi. Viņš bija aizsūtījis cilvēku, ar kuru viņi pēdējo reizi spēlējās smilšu kastē deviņdesmito gadu beigās.
— Viktor, ej prom.
— Bet, Andri, es taču lūdzu kā brālis, mēs taču esam draugi!
— Es teicu: ej prom. Tūlīt.
Andrejs piecēla viesi no dīvāna un, nesaudzīgi uzgrūžot plecu, izstūma viņu uz koridoru. Andrejs stāvēja, atspiedies ar pieri pret durvju stenderi.
Marina iznāca no istabas. Viņa skatījās ar bažām.
— Kas notika?
— Mans brālis. Viņš atsūtīja Viktoru. Kā starpnieku, lai lūgtu man naudu.
Sieva piegāja klāt, viņas acis bija stingras.
— Viss. Pietiek. Mēs sēžamies pie galda un izstrādājam stingrus noteikumus. Tu esi pieaudzis vīrietis, Andri. Vai nu mēs atrisinām šo problēmu kopā, vai arī …
Andrejs paskatījās uz viņu. Marina nejokoja. Bija redzams, ka viņa ir sasniegusi robežu.
— Labi. Parunāsim.
Laulātie apsēdās pie galda. Marina izņēma blociņu un pildspalvu. Viņa uzrakstīja konkrētu skaitli. Tūkstotis gadā. Tas būs maksimālais budžets bezatlīdzības palīdzībai vistuvākajiem. Tikai trakos gadījumos. Nekādu hipotekāro kredītu, nekādu dārgu skolotāju, nekādu kopīgu investīciju.
— Vai tu piekrīti šiem noteikumiem? — sieviete jautāja, skatoties viņam tieši acīs.
Vīrs klusi pamāja ar galvu.
— Piekrītu.
— Tad rīt tu zvani brālim Maksimam un atsakies. Pēc tam zvani māsai Olgai un arī atsakies. Taviem vecākiem mēs pārskaitīsim tikai par jumtu, bet ne par jaunu mašīnu. Visiem pārējiem – absolūts un stingrs atteikums.
Andrejs māja ar galvu. Sievai bija taisnība. Viņiem bija jāaizsargā sava mazā, jaunā ģimene. Savas ieceres. Savs dzīvoklis un nākamais bērns.
Nākamajā dienā vīrietis piezvanīja Maksimam.
— Brāli, es nevaru iedot naudu. Mums ir savi plāni, savas saistības. Mēs nevaram riskēt ar mūsu bērna nākotni.
Maksims klusēja dažas sekundes.
— Ko tu teici? Es taču lūdzu kā brālis, es tev uzticējos.
— Es nevaru. Atvaino.
— Paga. Tātad tu tagad esi kruts? Kļuvi bagāts un par brāli nospļauties? Tu vari noskatīties, kā es zaudēju visu?
— Maksim, es neesmu kļuvis bagāts. Es vienkārši sāku pelnīt vairāk. Bet tas nenozīmē, ka esmu tavs glābējs.
Brālis nolika klausuli. Vairs viņš nezvanīja.
Pēc tam vīrietis runāja ar māsu Olgas līdzīgā tonī. Olga apvainojās, teica, ka māsas meita to nekad neaizmirsīs. Viņa nolika klausuli.
Andrejs pārskaitīja naudu vecākiem jumta remontam. Tēvs to pieņēma klusējot, par mašīnu pat neieminējās. Māte pēc tam zvanīja, teica, teica, ka dēls ir mainījies, kļuvis auksts un svešs.
Tantei arī tika atteikts. Viņa pat uzrakstīja garu ierakstu sociālajos tīklos par to. Vēlāk viņa to izdzēsa. Bet rūgtums palika pēc katra atraidījuma.
Pagāja pusgads. Radi zvanīja ļoti reti. Apsveica svētkos formāli, īsi. Tikšanās pilnībā izbeidzās. Neviens neaicināja Andreju ciemos, neviens nebrauca pats. Viņi bija izslēgti no ģimenes loka.
Marina un Andrejs kļuva tuvāki. Viņi pārdzīvoja šo visu kopā, kā komanda. Viņi krāja naudu dzīvoklim. Plānoja otro bērnu. Dzīve beidzot sakārtojās, iestājās klusums.
Bet vīrietis dažreiz skatījās uz telefonu un gaidīja zvanu no brāļa. Vienkārši tāpat, bez lūgumiem. Tikai parunāt, dalīties ar jaunumiem. Bet telefons klusēja.
